Traģisku stāstu Rīgā kļūst arvien vairāk: cilvēkus met ārā no pašu dzīvokļiem

Žurnāla "Likums un Taisnība" 2016. gada decembra numurā bija rakstīts par bezizejas situāciju, kādā nonākuši dzīvokļu īpašnieki Torņakalnā, Altonavas ielā 19. Ēka atzīta par bīstamu, un būvvalde pieprasīja to steidzami atbrīvot. Diemžēl Rīgā ir simtiem līdzīgu māju, un šādu traģisku stāstu kļūs arvien vairāk.

Līdzīgā situācijā nonākuši arī mājas Stopiņu ielā 2/3 dzīvokļu īpašnieki. Atšķirībā no Altonavas ielas 19 šeit privātpersonām pieder tikai seši no divpadsmit dzīvokļiem. Pārējie pieder Rīgas pašvaldībai. Lai pieņemtu lēmumu, vajag 50% plus vienu balsi, tāpēc, lemjot par nama turpmāko likteni, izšķirošā balss pieder pašvaldībai.

Tas pats scenārijs

Seši dzīvokļu īpašnieki pagājušā gada rudenī saņēma Rīgas pilsētas būvvaldes 25. novembra vēstuli. Pēc Rīgas namu pārvaldnieka pasūtījuma sertificēts būvinženieris Aivars Mauriņš (viņš apsekoja arī namu Altonavas ielā 19) 2016. gada sākumā bija veicis ēkas tehnisko apsekošanu.

Atzinumu Rīgas namu pārvaldnieks 15. jūnijā nosūtīja būvvaldei. Tās darbinieki arī nekur nesteidzās un pēc pieciem mēnešiem nosūtīja vēstuli dzīvokļu īpašniekiem, prasot rīkoties operatīvi un triju mēnešu laikā, līdz 28. februārim, pārtraukt ēkas ekspluatāciju, kamēr bīstamība tiek novērsta, kā arī veikt dzīvojamās ēkas konservāciju, izstrādājot un iesniedzot būvvaldē atbilstošu būvniecības dokumentāciju.

Redzams, ka viss notiek pēc Altonavas ielas scenārija. Konstatējot bīstamību, gan apsaimniekotājs – Rīgas namu pārvaldnieks, gan būvvalde stiepj gumiju kopumā gandrīz gadu, toties no dzīvokļu īpašniekiem prasa operatīvu rīcību.

Kopsapulce notiek tumsā pagalmā

Decembrī dzīvokļu īpašnieki saņēma Rīgas namu pārvaldnieka paziņojumu, ka 22. decembrī pulksten 17.30 tiks organizēta dzīvokļu īpašnieku kopsapulce saistībā ar būvvaldes vēstuli par šīs mājas ekspluatācijas pārtraukšanu un konservāciju. Sapulces vietai bija izvēlēts mājas pagalms – ziemas laikā.

Īpašnieki atceras, ka šo sanākšanu par kopsapulci nevar nosaukt. Decembra beigās pussešos vakarā jau ir melna nakts. Bija ieradušies pieci dzīvokļu īpašnieki no sešiem. Vecāka kundze sēdēja pagalmā uz soliņa, pārējie stāvēja kājās. Bija atnākuši divi vīrieši, pārstāvji no Rīgas namu pārvaldnieka.

Vēlāk ieradās vēl viens kungs. Rīgas namu pārvaldnieka darbinieks teica, ka tas ir pārstāvis no Rīgas domes. Savu uzvārdu un amatu viņš nenosauca, neuzrādīja arī pilnvaru kopsapulcē balsot pašvaldības vārdā.

Sapulču organizēšana nepiemērotos un neērtos apstākļos, pagalmā ziemas laikā vai kāpņutelpā, kājās stāvot, diemžēl ir ierasts Rīgas namu pārvaldnieka darba stils. Darbinieki, kas bija uzņēmušies iniciatīvu, acīmredzot bija ieinteresēti visu nokārtot pēc iespējas ātrāk.

Tā sauktajā kopsapulcē netika ievēlēts kopsapulces vadītājs un protokolists, netika nobalsots par darba kārtību, netika rakstīts protokols. Dzīvokļu īpašnieki atnācējiem uzdeva jautājumus, taču arī atbildes tika sniegtas haotiski. Ar vienu vīrieti sarunas risinājās tumšajā pagalmā, vienlaikus divi citi viesi ar dzīvokļu īpašniekiem runāja kāpņu telpā.

Ar formālu balsu vairākumu

Tagad Rīgas namu pārvaldnieka komunikācijas speciāliste Santa Vaļuma raksta, ka sapulce notika 23. decembrī, taču dzīvokļu īpašnieki skaidri atceras, ka tā notika ceturtdien, 22. decembrī.

Sanākšanas beigās Rīgas namu pārvaldnieka darbinieks lūdza dzīvokļu īpašniekiem nobalsot par trim jautājumiem – par mājas konservāciju, tāmes sastādīšanu mājas atjaunošanai un remontdarbu veikšanu.

Bija sagatavotas aptaujas lapiņas, un par katru no trim jautājumiem vajadzēja ievilkt krustiņu attiecīgajā ailītē – par vai pret. Rīgas namu pārvaldnieka darbinieks ieteica balsot par. Tomēr trīs dzīvokļu īpašnieki nobalsoja pret, jo uzskatīja, ka māju nav vērts atjaunot un viņiem nav tādas naudas. Divi nobalsoja par, arī svešinieks no domes nobalsoja par. Iznāca, ka ar balsu vairākumu ir pieņemts lēmums par mājas atjaunošanu.

Santa Vaļuma raksta: “Dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopība (gan privatizēto dzīvokļu īpašnieki, gan pašvaldības īpašumu pilnvarotais pārstāvis) 2016. gada 23. decembrī pieņēma kopības lēmumu ar dzīvokļu īpašnieku balsu vairākumu (Dzīvokļa īpašuma likuma noteiktajā kārtībā) par dzīvojamās mājas ekspluatācijas pārtraukšanu (dzīvokļu īpašumu atbrīvošanu) un ēkas atjaunošanas būvprojekta izstrādi, ēkas atjaunošanas darbu veikšanu, kā arī lēma par apsaimniekošanas maksu, tostarp nākamo periodu remontdarbu veikšanai nepieciešamo uzkrājumu apjoma paaugstināšanu.”

Dzīvokļu īpašnieki atceras, ka par ēkas atbrīvošanu viņi nebalsoja! Kas īsti bija kungs no domes, kurš izmantoja sešas pašvaldībai piederošās balsis, joprojām nav zināms.

Kur ņems 113 000 eiro?

Cik maksās gaidāmais kapitālais remonts? Rīgas namu pārvaldnieka darbinieks kopsapulcē paskaidrojis, ka par remontdarbu projektu katram dzīvokļa īpašniekam sešu mēnešu laikā būs jāmaksā viens eiro par kvadrātmetru. Apsaimniekošanas tāmē 2017. gadam paredzēts visu gadu iekasēt šādu summu nākamajiem remontiem, kopā būs 4542 eiro. Tātad projekta izstrādāšana maksās apmēram 2271 eiro. Rīgas namu pārvaldnieka pārstāvis paskaidrojis, ka mājas atjaunošana maksās apmēram 300 eiro par kvadrātmetru. Kopējā dzīvokļu platība ir 378,5 kvadrātmetri, tātad izdevumi būs 113 550 eiro.

Dzīvokļos nav centrālapkures, maksa par komunālajiem pakalpojumiem ir salīdzinoši neliela. Tomēr ne visi to maksā, kopējais parāds decembra sākumā bija 6553,89 eiro (par apsaimniekošanu, auksto ūdeni, atkritumu izvešanu un koplietošanas elektrību). No kurienes tad radīsies nauda dārgajam kapitālajam remontam?

Māju remontēs, bet 2020. gadā nojauks?

Sapulcē izskanēja viens ļoti interesants teikums. Rīgas namu pārvaldnieka darbinieks atzinis: “Mums galvenais ir novilkt līdz 2020. gadam. Tad šeit pāri ies ceļš, un māju nojauks.” Vai ir vērts ieguldīt naudu nama atjaunošanā?

Tomēr runas par nojaukšanu izrādījās nepamatotas. Rīgas domes Satiksmes departamentā paskaidroja, ka šajā rajonā pašlaik tiek projektēta Austrumu maģistrāle, un A. Deglava un Vestienas ielas krustojumā tā metīs cilpu. Taču māju Stopiņu ielā 2/3 maģistrāle neskars, tātad māju nenojauks. Vienīgi, izstrādājot projektu, ar Satiksmes departamentu būs jāsaskaņo pazemes komunikāciju izvietojums. Austrumu maģistrāles būvniecību plāno sākt 2018. gada beigās, celtniecība turpināsies 2019. un 2020. gadā.

Jāpalīdz tikai parādniekiem

Pašvaldībai piederošo sešu dzīvokļu īrnieki ir uzņemti dzīvokļu rindā, bet privatizēto dzīvokļu īpašniekus tajā neuzņem.

Likumā Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā 13. un 14. pantā ir noteiktas tikai dažas īpašnieku kategorijas, kam pašvaldībām obligāti jāpalīdz. Palīdzība neatliekami jāsniedz tiem dzīvokļu vai māju īpašniekiem, kuru dzīvojamā telpa vai māja ir cietusi terora akta, stihiskas nelaimes, avārijas vai citas katastrofas dēl, un viņiem attiecīgās pašvaldības teritorijā nepieder cita dzīvošanai derīga telpa vai māja.

Pirmām kārtām palīdzība jāsniedz (praksē tas nozīmē uzņemšanu dzīvokļu rindā) maznodrošinātajiem dzīvokļu īpašniekiem, kurus izliek no viņiem piederoša dzīvokļa parādu dēļ, kas radušies par dzīvojamās telpas lietošanu, mājas uzturēšanu, ekspluatāciju un remonta izdevumiem. Jāpalīdz tikai šādiem maznodrošinātajiem:

a) kas sasnieguši pensijas vecumu vai ir invalīdi;
b) ar kuriem kopā dzīvo un viņu apgādībā ir vismaz viens nepilngadīgs bērns vai aizgādnībā esoša persona, vai maznodrošināts pensijas vecuma cilvēks, vai maznodrošināts invalīds.

Jāpalīdz arī politiski represētajiem dzīvokļu īpašniekiem, kurus izliek par parādiem (neatkarīgi no viņu ienākumu lieluma), ja viņu lietošanā nav citas dzīvošanai derīgas telpas.

Likumā nekas nav teikts par to, ka dzīvokļu rindā jāuzņem maznodrošināti pensionāri, invalīdi un ģimenes ar bērniem, kuriem ēka jāpamet tās bīstamības dēļ. Šis likums stājies spēkā 2002. gadā, un toreiz šādu gadījumu vēl nebija. Vai nav laiks likumu papildināt, iekļaujot palīdzības saņēmēju sarakstā vismaz maznodrošinātus un darba nespējīgus bīstamo māju dzīvokļu īpašniekus?

Pārējie likumā noteiktie gadījumi attiecas uz īrniekiem, kā arī uz bāreņiem, kas sasnieguši pilngadību; repatriantiem, kas izceļojuši no Latvijas pirms 1990. gada 4. maija, un bijušajiem ieslodzītajiem.

Protams, katra pašvaldība savos saistošajos noteikumos var paredzēt arī citus gadījumus. Taču bagātā Rīgas dome nav paredzējusi ierādīt citu mājokli pat maznodrošinātiem pensionāriem, invalīdiem un ģimenēm ar bērniem, kuriem dzīvoklis jāpamet pēc būvvaldes rīkojuma.

Parastā domes amatpersonu, kā arī deputātu atbilde ir: tas ir jūsu īpašums, paši vainīgi! Divus dzīvokļus to īpašnieces nopirka apmēram pirms trim gadiem. Tagad domes pārstāvji jautā: “Kāpēc pirkāt dzīvokļus tādā mājā? Vai neredzējāt, kādā stāvoklī tā ir?” Īsāk sakot, pašas muļķes.

Ar mazu bērnu nav kur iet

Svetlana kopā ar sešgadīgo dēlu dzīvo vienistabas dzīvoklī. To pirms trim gadiem nopirka Svetlanas mamma, kura tagad jau mirusi. Viņa privatizēja istabu kopmītnē. Pirms trim gadiem nolēma, ka abām ar meitu jātiek pie sava, kaut arī necila dzīvokļa. Pārdeva istabu bijušajā kopmītnē un nopirka dzīvokli Stopiņu ielā, jo nekam labākam naudas nebija.

Pašlaik Svetlana ir bez darba un atbilst trūcīgas personas statusam. Viņai ir diabēts, sieviete kārto dokumentus, lai viņai piešķirtu invaliditātes grupu. Pirmā stāva dzīvoklis ir mitrs. Šādos apstākļos dzīvot nav veselīgi, tāpēc dēls iet diennakts bērnudārzā un mājās dzīvo tikai brīvdienās. “Dēls grib būt mājās katru vakaru, taču šeit viņš ātri vien saslims!” saka māte.

Svetlana sapulcē balsoja pret mājas remontu: “Te jau nav ko remontēt!” Viņa saprot, ka lētāk iznāks uzcelt jaunu māju nekā atjaunot šo. Svetlanai trūkst naudas visnepieciešamākajam. Var jau prasīt simtus un tūkstošus par tāmi un gaidāmo remontu, taču viņa nespēs to samaksāt.

Sertifikātus nenodzēra...

Bet ko domes darbinieki teiks tiem pensionāriem, kas savus dzīvokļus godprātīgi privatizēja? Vai jautās: kā jūs varējāt uzticēties Rīgas pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijai un tās sagatavotajiem dokumentiem?

Lilijai ir 83 gadi. Staigā ar grūtībām, ir osteoporoze, stenokardija, augsts asinsspiediens. Viņai pieder vienistabas dzīvoklis 30 kvadrātmetru platībā. Tāpat kā citos mitekļos, tajā ir tikai aukstais ūdens, balona gāze un krāsns apkure. Sausā tualete atrodas kāpņu telpā.

“Es savus sertifikātus nenodzēru kā citi, bet privatizēju dzīvokli. Gribēju, lai vecumdienās man būtu savs dzīvoklis,” stāsta sirmā kundze. “Parādu man nav!” Lilija rāda kvītis. Arī viņa kopsapulcē balsoja pret mājas atjaunošanu, jo ar savu nelielo pensiju šos maksājumus nevarēs pavilkt.

Pagaidu mītne ar blaktīm un narkomāniem

Irēnai piešķirta 1. invaliditātes grupa. Viņai ir 72 gadi, ļoti vājredzīga, pārcietusi insultu, tikpat kā neiziet no mājas, pie viņas nāk aprūpētāja un asistents. Vienistabas dzīvoklis sen nav remontēts. Krāsns nekuras, tāpēc Irēna izmanto elektrisko sildītāju, kas izmaksā ļoti dārgi.

Irēna kā īrniece stāv pašvaldības dzīvokļu rindā ar 130. numuru, un Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Dzīvokļu pārvalde viņai kā pagaidu mājokli piedāvājusi istabu Bolderājā, Platā ielā 9-1, pirmajā stāvā.

Braucam uz Plato ielu. Bijušajā trīsstāvu kopmītnes ēkā pirmajos divos stāvos atrodas sociālā servisa dzīvokļi, patiesībā – istabas. Katrā stāvā ir koplietošanas virtuve ar trim gāzes plītīm, slēdzama dušas telpa un divas tualetes. Dažiem iemītniekiem ir savas veļasmašīnas.

Šeit mīt arī akurātas sievietes cienījamos gados, kuras rūpējas par tīrību, tāpēc koplietošanas telpas ir tīras. Nav eiroremonta spožuma, taču ir silti, var nomazgāties siltā ūdenī un izmantot ūdens tualeti, nevis sauso ateju aukstā kāpņu telpā.

Pirmā istaba atrodas blakus ieejas durvīm. Iemītnieki stāsta, ka tai ir slikta slava. Agrāk tur dzīvojis narkomāns, pie viņa gājuši citi līdzīgie, tāpēc tagad viņš izlikts, un istaba ir brīva. Telpa nav remontēta, var iedomāties, kā tur izskatās.

Trešajā stāvā ierīkots biedrības Rīgas pilsētas Rūpju bērns grupu dzīvoklis Šūpoles, kurā mīt jaunieši ar garīgas attīstības problēmām. Viņi regulāri nopludina otrā stāva kaimiņus, griesti ir vienos pleķos. “Mēs viņiem nevaram neko pateikt, jo gaiteņa durvis ir slēgtas!” stāsta nopludinātais kaimiņš.

Šo māju iecienījuši apkārtnes narkomāni un dzērāji. Te var ienākt jebkurš, un koplietošanas virtuvē netraucēti lietot narkotikas, jo vecās sievietes narkomāniem neko nevar padarīt. Otrā stāva gaitenis ir slēdzams, bet pirmajā stāvā nāk, kas grib, troksnis ir līdz vēlai naktij. Notiek arī skandāli, daļa iemītnieku telpās smēķē, ēka piesūkusies ar nepatīkamu smārdu.

“Vecai sievietei te būs grūti!” secina kāda šīs mājas iedzīvotāja. Jauna sieviete atbīda virtuves skapīti un noķer apdullušu tarakānu. “Te ir tarakāni un blaktis. Indēšana nepalīdz. Var taisīt remontu un pārlīmēt tapetes, pēc kāda laika blaktis atkal uzrodas,” viņa dalās savā pieredzē.

Gribēt jau var, bet naudas nav

Tātad sešu dzīvokļu īpašniekiem pašvaldības palīdzība pēc likuma nepienākas, lai gan viņi ir veci, invalīdi vai ar maziem bērniem.

Kaut arī lielākā daļa privatizēto dzīvokļu īpašnieku bija pret, ar pašvaldības balsu pārsvaru kopsapulcē pieņemts lēmums ēku atjaunot. Mājai jau tagad ir vairāk nekā 6000 eiro parāds. Remonta tāmes izstrādāšana maksās vairāk nekā 2000 eiro, mājas atjaunošana – apmēram 113 000 eiro. Pusi šīs summas vajadzēs ieguldīt pašvaldībai, un pēc atjaunošanas tai piederēs seši mazi vienistabas dzīvokļi ar daļējām ērtībām.

Altonavas ielā 19, kur pašvaldībai pieder divi dzīvokļi no sešiem, Rīgas dome no tiem atteicās, secinot, ka tādi mitekļi nav vajadzīgi.

Kas notiks Stopiņu ielā 2? Samaksās tūkstošus, izstrādās tāmi, un pēc tam dome pateiks, ka naudu remontā ieguldīt nav lietderīgi? Varbūt labāk būtu visu vēlreiz pamatīgi apsvērt un izrēķināt? Kāpēc vākt tūkstošus tāmei, zinot, ka mājas atjaunošanai naudas, visdrīzāk, nebūs? Maksātspējīgie dzīvokļu īpašnieki varētu sākt krāt pirmajai iemaksai, lai nopirktu kredītā mājokli ar visām ērtībām.

Ja dzīvojamo māju privatizācijas komisija pieļāvusi kļūdu, nododot privatizācijai šādas ēkas, tad pienācis laiks to labot. Rīgas domei jau sen bija laiks izstrādāt avārijas māju likvidēšanas programmu un piešķirt šādu māju mazturīgiem dzīvokļu īpašniekiem normālus mājokļus. Nojaucot graustus, atbrīvosies vieta jaunām ēkām.

Diemžēl pirms vēlēšanām mēs ne no vienas partijas to nedzirdam. Visi runā tikai par tramvajiem! Vieni to grib vilkt cauri kapiem, citi – uz Purvciemu un Pļavniekiem. Tikmēr daudzi rīdzinieki mīt mājās ar sauso tualeti kāpnēs...

1 komentārs - Traģisku stāstu Rīgā kļūst arvien vairāk: cilvēkus met ārā no pašu dzīvokļiem

Komentēt